Nupat noskatījos hokejšausmas [2-4, nu kam tas der?] un vairs nav spēka ne tušā vilktiem burtiņiem, ne visiem tiem pārējiem darbu kvantumiem, kurus derētu nodot pirmdien - pārāk ļoti trīc rokas un es nespēju pienācīgi noturēt spalvaskātu, viss iet pa gaisu un Antras aizdotā 2. kalibra spalva rāmi klausās manus dusmu uzplūdus. Vēderā kautkādi stulbi taureņi plivinās un es tiešām negribu rītdienu, rītdiena man pārāk ļoti liks domāt un atcerēties, rādīs dokumentālās filmas un vecus fotoalbumus, atskaņos 'all the pretty songs' un balss ierakstus. Negribu, šņurk. Sagatavojam šņabi un kabatslakatiņus - to neesošo gadu es atzīmēšu godam.