Turpinam rakstīt stipri ieilgušo medicīnisko varoņteiku - dabūju šorīt savus superšainīgos inhalatorus, veselus divus [kafijbrūnais bekotīds un zilais ventolīns, ak tavu priecīgo dienu], un tas man liek justies kā kautkādai sasodītai nespējniecei, jebkurš ceļojums tālāk par kāpņutelpu man ik pa laikam izraisa visnotaļ bīstamas klepus epizodes, bet nu vismaz nesit ciet elpu, tā ka dzīvot jau var. Sasodīti dārgo krājtelpas bunduli pašrocīgi uzmeistaroju no plastmasas pudeles [vismaz DIY prasmes manī nav atrofējušās un radošais potenciāls arī vēl kust], un skats jau nu pa rubuli, bet 'bada laikos velns mušas ēd' un es ļoti ceru, ka viss tas manu ārstu konsīlijs pratīs šitās šausmas kaut cik izārstēt, jo visu atlikušo mūžu elpot bleķa baloniņā sabāztu pulveri man nudien neliekas īpaši šainīga perspektīva. Pirmdien jāmēģina aizkustēt līdz Jūrmalas gatvei 90, lai visa maniakālo pasniedzēju varza pāragri neizstrīpo mani no reģistriem.