25 Marts 2009 @ 15:49
 
Man ir kaislīgs dienesta romāns ar sirdsmīļo dāmu Pārstrādāšanos - garš un nepatīkams viņai vārds, man labpatiktos saukt viņu par Otīliju vai Žozefīni, bet ne jau par to ir stāsts. Viņa vakaros vāra man superstipru kafiju, vienas karotītes vietā ieberot četras, viņa vienmēr sagaida manu post-kafijas drebuli un uzmet man plecos veco, nošņurkušo kreklu, kurš kādreiz bija pelēkrūtains, bet nu ir viscaur vienos krāsas pleķos. Viņa ieliek manā raupjajā un nemīlīgajā rokā velci, atskrūvē tušas pudelīti un noliek priekšā veicamo darbu sarakstu, uzskrīpātu uz vecas vatmaņa skrandas - viņa vienmēr apgalvo, ka esmu pārāk dezorganizēta un izklaidīga, man noteikti vajadzētu saņemties. Viņa pievelk ķeblīti tuvāk manam darba galdam un klusēdama vēro katru jaunuzvilkto strīpiņu, katru uzjaukto krāsas toni, un pats galvenais, nekad neslavē, bet vienmēr izsaka objektīvu kritiku. Reizēm, kad papīru čaboņa un instrumentu graboņa sāk griezt ausīs, viņa piesmēķē savu vakara cigareti un ieslēdz klusinātu mūziku, arī tagad, mums skan Massive Attack un tas liek domāt par kaut ko jauku. Vairākumā gadījumu viņa piespiež mani strādāt līdz saullēktam, kad gulēt iet vairs nav jēgas - tad es atkal tieku padzirdīta ar kafiju un gādīgi aizvadīta līdz Jūrmalas gatvei 90. Reizēs, kad vairs nevaru noturēt rokās zīmuli, viņa atmaigst un uzstājīgi sūta mani gulēt - kvalitāte tomēr stāv pāri kvantitātei, viņa apsedz mani ar gaišzaļo deķīti un uz mirkli dodas prom, lai drīz nāktu atkal.
Vispār šonakt [nē, tomēr vakarnakt, ej nu saproti, es īsti neatceros, kura brīdī mainījās dienas] bija tādas patīkami jocīgas sajūtiņas - tas gandrīz kā Līvijai, kura nebija gulējusi 72 stundas un tad pēkšņi vienā mirklī izdomāja, kā pareizi ceļot laikā. Ārdījās taureņi, tie paši vecie, istabas dzīlēs rāmi dunēja [un joprojām dun] mūziciņa, un ar patīkamo balsi apveltītais Massive Attack censonis Roberts Del Naja mierīgi žūžoja 'see me run, now you're gone - dream on...', un tas 'dream on' bija vienkārši plosošs - 'sapņo, sieviet, sapņo, kamēr nebūs izsapņots, gulēt neiesi'. Par sapņiem runājot, pirms pāris stundām kopā ar priecīgajiem biedriem malkoju Kārļa dzimšanas dienai veltītu alu, un arī tas bija mazdrusciņ plosoši, jo tieši tādas pašas pudeles mēs tukšojām dieva un cilvēku pamestajā salā ar TV torni pašā vidū nedaudz vairāk kā pirms gada - tas vienmēr ir bijis jocīgi, šitā šausmīgā pieķeršanās simboliem. Nepārtraukti ir tā pavasara sajūta un manī viss atkal mostas, gribas aut kājas un testies pāri Salu tiltam, bet nākas saņemties un ilgi skaidrot Prātam, domām un taureņiem, ka šogad pasākums atcelts un diez vai kādreiz vairs notiks - Prāts skaļi protestē, domas iesniedz man petīcijas, bet taureņi vienkārši ņemas demolēt visu, ko redz. Rokas nosalušas un smaržo pēc alus [kā todien, kad man līdzi bija pelēkzilā grāmata ar balto mašīnīti uz vāka], pa logu iespīd saulīte un nez kāpēc liekas, ka šim visam tā nav jābūt - ir jābūt vienalga, kā, bet ne šādi. Dzīvojieties.
Manī atkal kaut kas ir saplīsis, un šoreiz laikam tā kārtīgi.
 
 
Sajūta: salst
Skaņa: Massive Attack - Rising Sun