Ak, Nouvelle Vague man šovakar dzied par Belu Lugosi un es varētu mūžīgi mērcēties tajos pulsējošajos downtempo ritmos. Man vienmēr ir paticis viss, kas saistās ar rāmu pulsēšanu - visādi maigi triecieniņi, impulsi un lēnas konvulsijas, un es nudien priecātos nevis taisīt nevienam nevajadzīgas reklāmas, bet strādāt kādas slimnīcas kardioloģijas nodaļā - nē, ne tur glābt dzīvības un vēl nezin ko, bet vienkārši dzīvot ar stetoskopu ausīs un no rīta līdz vakaram klausīties svešus pulsus. Tā tik būtu dzīve. Par medicīnu runājot, atmetu lepnumu un pieķēros nomierinošajiem līdzekļiem [ak, ko tur daudz - antidepresantiem, nosaukums Deprestop jau vien ir ko vērts] - vairāk nekā jocīgi, bet vismaz esmu mierīgi izgulējusies un kļuvusi tāda mākslīgi puspriecīga [iedomājieties tādu vāji izmocītu smaidiņu], taču bezpersoniskā lietošanas instrukcija globālas pārmaiņas sajūtiņās sola tikai pēc 3 nedēļām un līdz tam laikam visvisāda maģija un mistika var notikties, 'who knows'. Jūtos kā tāda zāļu tante, nudien - omes galvenā medicīniskā vājība bija klofelīns, māt' savukārt niekojas ar superstiprajiem pretsāpju līdzekļiem, bet es pičkāju sevī sintētisko laimīti, grr, man pilnīgi kauns savā un līdzpilsoņu priekšā par savu nespēšanu dabīgi priecāties. Kas gan ir sagājis dēlī, sasodīts?