Pa istabas logu varmācīgi spīd iekšā vakara saule, tāda liela un spoža, kā jau pavasarī pieklājas, piespīdina visu tādu sarkanīgi rozā - šoreiz ne tā skumji, bet drīzāk patīkami. Lēnām atgriežas Mieriņš un ir sajūta, ka varbūt viss pamazām ieriktēsies mēreni patīkamās sliedēs arī bez visādu ķīmisku līdzekļu un substanču palīdzības - tā nu būtu viena no tām šainīgākajām perspektīvām. Nezinu, viss ir palicis tāds neizstāstāms - ar laiku sakrāsies un plūdīs pāri malām, protams, bet šobrīd tur dziļi iekšās, kur dzimst stāstāmais, sajūtiņas, endorfīni un arvien jauni taureņu bataljoni un vispār viss, nekādas atsevišķas tēmas neizdalās, viss ir saķepis tādā amorfā kunkulī un valda miers, tāds draudošs pirmsvētras klusums. 'Dzīve rādīs', Alises vārdiem.