03 Marts 2009 @ 19:34
 
Ar podziņas Print Screen palīdzību esmu puspasaulei veiksmīgi izzagusi acis no pieres, tagad tās visas smuki stāv manā pikseļaini dzeltenajā folderītī kautkur nemīlīgo dzelžu dzīlēs, lūr un gaida - lai tik gaida. Monohromos toņus dievinu vairāk par baltmaizi un pienu, tāpat kā gaismiņas, ēnas un tādu vieglu piecprocentu migliņu pāri visai kopējai ainai - [vieta nopūtai] - es atveidošu tevi uz papīra, mālā, smiltīs, kokā, prozā, dzejā un dzelzsbetonā, ja vajadzēs, bet 'ticība neļauj' kam tādam ķerties klāt, bail apgānīt un nomuļļāt - te piedien tuvoties bijīgi kā templim, pat vairāk. Tā jau ir, tāda neaptverama skaistuma priekšā agregātstāvokļus maina pat visādi bezsirži, kuriem vispār nekā svēta nav, visi stiprie vīri un azbesta sievas, un kur nu vēl es, tāds papīra cilvēciņš ar savu melno vilnas cepuri galvā - viens piliens, un es jau esmu izkususi, par šādu lielu un stipri koncentrētu devu nemaz nerunājot, no tādām devām parasti noliek karoti jau pirmajā brīdī [es brīnos par sevi, pēc idejas man vajadzēja būt beigtai jau pavasarī]. Tagad ir tāda pāri līstoša laime visur ķermeņa šūnās un asinsrites lokos - patīkama un dabīga, reibinošo substanču nesintezēta, tāda kā tolaik, tajā mūsu trakajā ziedēšanas laikā, un ir vēl sasodīti daudz, ko teikt, bet bail izbendēt visu to svētumu, tāpēc pabeigšu ar Neiburgas vārdiem, kā jau vienmēr, kad par šo tēmu runāju, un lieki piebilst, ka runāju gandrīz katru dienu - 'viņš bija māls tās sievietes rokās un plūstoša smilts, un ūdens, un nobijies bērns; viņš lidoja, kad tam lika, un, kad tam lika, viņš gulēja zemē un bija zemāks par zāli, un pateicīgs, kad viņa gāja tam pāri.
 
 
Sajūta: kā toreiz
Skaņa: múm - Weeping Rock Rock