Vārdu salikums 'ekonomikas stimulācijas plāns' jau pats par sevi izklausās reti riebīgs, jo ko nu tur vairs stimulēt - 'financial masturbation, yo', bet ne jau par to ir stāsts, stāsta šodien nebūs. Aizbraucām nupat grāmatizstādi papētīt, sapirkos nocenotu literatūru un varbūt beidzot izkulšos ārā no nevēlēšanās lasīt - kaut kas/kāds man šo vēlmi ir pamatīgi atsitis. Par izstādi runājot, 'Krēslas sērijai' ir atvēlēts vesels stends [tur cienāja ar sarkaniem ābolīšiem] un tā vien liekas, ka pasaule uz galu iet un mēs kopā ar to - lai kā tur arī būtu, Krēslu es nelasīšu pat tad, ja man dzīsies pakaļ ar sūdainu mietu - principi neļauj, turklāt šīs grāmatas lasītāju plaši citēto patiesību par 'personīgo heroīnu' es pārzinu pietiekoši labi, jo man jau astoto mēnesi ir lomkas. Prātā joprojām stāv ainiņa no kautkādas vakardienas vai aizvakardienas, kad pēc Goodbye, Lenin! noskatīšanās sēdēju virtuvē, ēdu pārlieku atdzisušus kartupeļus pa taisno no pannas un galva bija neparasti tukša, nevienas pašas domas un tamlīdzīgu ķēmu. Šodien pirmais marts, ja nemaldos - bez piecām minūtēm pavasaris, kuru es kaut kā vairs negaidu, vismaz ne ar tam pienākošos cieņu - nodevīgi, bet ko padarīsi. Visvairāk ir bail no tā, ka atkal nāks 'tas trakais ziedēšanas laiks', ziedēs viss, kam vien ir paredzēts ziedēt un es atkal neapmeklēšu iestādes, kurām esmu piesaistīta, bet no rīta līdz vakaram klaiņošu apkārt pa ziedošo pilsētu un šoreiz varbūt kaukšu pilnā rīklē, varbūt nē - tas viss ir pārāk dziļi un pazūd pārāk lēni. Vispār šim bija jābūt priecīgam ierakstam, 'bet še tev Anniņ vasarsvētki', man atkal nekas neiznāk. Dzīvojieties, tuša sauc.