Manuprāt, mūžīgās pretrunas pēc ilgāka pārtraukuma atkal sāk atgriezties, jo nekad mūžā nebiju domājusi, ka šādi teikšu, bet kur ir cilvēkam prāts četros no rīta man telefoniski vēlēt laburītu? Tehniski no manas puses ir grēks šitā izrunāties, jo pati esmu no tiem dīvaiņiem, kuri naktis pavada, rakstot/sacerot visu veidu vēstules, papīra un elektroniskās, turklāt naktī saņemtas ziņas man vienmēr ir likušās drusciņ īstākas par tām, kuras atpeld dienā, līdzīgi kā sarunas līdz rīta gaismai piepīpētā virtuvē un tamlīdzīgi - eh, es vienmēr jūtos dziļi pagodināta un neizmērojami priecājos pat par pašu bezpersoniskāko 'čaukāietkodari', neatkarīgi no visiem pulksteņa laikiem, bet šis laikam ir pirmais hronikās minētais gadījums, kad ziņai būtu bijis labāk aizkavēties kautkur vados vai magnētiskajos laukos, jo prieka un pagodinājuma vietā nāca vienīgi dusmas. Vispār, kopš dienas, kad beidzamo reizi viesojos pie šīs konkrētās personas Blaumaņa ielas laškrāsas istabā, manī darbojas princips 'jo mazāk zinu, jo labāk guļu' - un arī šādi runāt ir grēks, jo viena no manām profesionālajām iezīmēm ir mūžīgā NEvienaldzība, kura mani vienmēr ir dzinusi bezmaz kapā. Ej nu saproti, kas notiek.