Rokas trīcēja, bet nu vairs netrīc. Nopirku nupat cepuri, tādu melnu, uzreiz izskatos mazdrusciņ vērtīgāka un ikreiz uzvelkot to galvā, gribas kautkur gulēt un smēķēt Mēriju Džeinu, eh, bet ne jau par to es atnācu parunāt. Šodien es dusmojos, ļoti, galvenokārt uz sevi un pēc tam uz visiem citiem, galu galā es jūtos kā vīrietis, tāds kārtīgs fabrikas strādnieks ar 18 stundu darba laiku, es triecu dūri galdā, plēšu traukus un sulīgi lamājos uz sievu, kura nav man izvārījusi dienišķo zupu, kaimiņi baidās iebilst, bet mani iespējamie bērni pa to laiku raud un lien pagultē - tādas lūk sajūtiņas, un reizēm liekas, ka ar manu fantastisko dusmu un greizsirdības maisījumu varētu darbināt vai visus pasaules motorus un dzinējus, jo šīs sajūtas mani piemeklē reti, bet no visas sirds un pārpietiekoši. Vakarvakarā es atklāju sev vēlvienu jaunu pasaulīti, visi laika gaitā sazvejotie informācijas gabaliņi izveidoja to aptuveno kopbildi un kaut kas manī nomira, kaut kas cits savukārt piedzima no jauna - nē, es nesēdēju uz grīdas un nekaucu, es biju mierīga kā pitons un nokūkoju šonakt visu nakti līdz velnsviņzin cikiem [manuprāt, es nemaz tā īsti negulēju, man tikai ik pa laikam pārtrūka filma, līdzīgi kā tagad], pārvilkusi gaišzaļo deķīti pāri galvai un cenšoties aptvert, cik lielā dēlī viss patiesībā ir sagājis. Arī sen neredzētā Sirdsapziņa nakts vidū ieradās paviesoties un šīrīta agrajā gleznošanā es vienkārši piedzēros, tā brutāli un nesolīdi, aiz vispārējā apjukuma un apziņas, ka viss ir pilnīgā tūtā jau 7 mēnešus un 23 dienas. Dedzinošais šķidrums cirta rīklē un kamēr pasniedzēja slavēja manus dzeltenpelēkos toņus, prāts klusām atkārtoja, ka viss ir feils, viens vienīgs epic fail - viss, ko esmu pamanījusies sastrādāt iepriekšminētajā laikposmā un vēl krietnu brīdi pirms tam, visi tie īgnie pārmetumi, kurus viņa no manis dzird regulāri un pat pārlieku bieži, visa tā nelikšanās mierā un tamlīdzīgi, tas viss ir tik šausmīgs Stelpes sviests - kā lai izstāsta cilvēkam, kā lai ieskaidro to visu, kas darās dziļi dziļi galvā, vakar kopīgi ar Sirdsapziņu rakstījām mesidžu, par vārdu ņemšanu atpakaļ un ko tik visu vēl ne, un gribējām kā labāk, bet sanāca kā vienmēr. As usual. Tik ļoti nesanāk būt labam cilvēkam, tik ļoti ļoti.
'And if I could be who you wanted, if I could be who you wanted.'