Ir taču dullajiem latviešiem teiciens - 'miers baro, nemiers posta', un ja pamatojamies uz to, ka miers baro, man jau sen vajadzētu būt aiz bada sajukušai, jo miera kā nav, tā nav, tas uz pāris stundiņām ierodas vien tajos brīžos, kad abos asinsrites lokos rāmi plūst alkoholiskās substances - apkārtnei uzreiz ir par vienu krāsu vairāk. Organismā dzīvo nelabumi un sāpītes, kopējais diskomforta līmenis ir augsts kā inflācija Zimbabvē un gribas pa sienām rāpot, jo tik šausmīgas sajūtas sen nav uzbrukušas un manā plašajā medikamentu arsenālā nav nekā prātīga, bet sāpes un sāpītes tik kāpelē augšup-lejup pa miesu un pašas nesaprot, kur apmesties, tad izsniedz pāris sekunžu ilgu bezsamaņu un turpina skraidīt. Tagad pierimušās, bet vēl taču priekšā visa nakts, lai Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls stāv man klāt. Bet ne jau par to ir stāsts. Jau nez kuro dienu nepamet kautkāda šausmīga deja vu sajūta - šis laiks jau ir kautkur pieredzēts, varbūt ne pilnībā, bet daļēji, un vakara saulei rietot, es brienu uz bibliotēku, bet prāts apgalvo, ka gaisā virmo kautkāds pavasara/vasaras sajaukums, mani neizteiksmīgie šņorzābaki patiesībā ir kedas, nošņurkušais mētelītis ir mūždien rūtainais krekls un skumīgās Iļģuciema ieliņas ved mani nevis pie grāmatām un bibliotēkas tantēm, bet citur, pavisam citur. Jauni uzplūdi un taureņu viesuļuguņi ir tas, ko man vajag vismazāk, bet mēness nepielūdzami spīd iekšā pa logu un blāvā gaisma nezkāpēc pārstāda mani atpakaļ tur, uz kurieni es neatlaidīgi tiecos un no kurienes vienlaicīgi bēgu kā velns no krusta. Vajag mieriņu, tikai un vienīgi mieriņu.