Tas ir tā jocīgi, nudien, visi sadīrātie vadiņi ir nupat nupat sākuši lodēties atkal kopā un no jauna pārlīmēties ar izolācijas lentes kārtām, tā nu remonts rāmi iet uz priekšu kādu dienu vai divas, bet tad atkal nāk tie plosošie viesuļuguņi, dīrā visu no jauna un aiz sevis atstāj apsvilušu plastmasu, nokvēpušus vadiņus un pilnīgi nelietojamu centrālo sistēmu, kuras labošana pilnīgi noteikti izmaksātu dārgāk, nekā jaunas uzstādīšana, un tā nu tu skraidi apkārt, tāds izolācijas lentes cilvēks, bet cik tad ilgi tāds lipīgs plastikāta gabaliņš var turēt visas tavas saplīsušās elektroinstalācijas - kad atnāks pārbaude, tāpat liks veikt kapitālo remontu, kuram tev nebūs ne laika, ne līdzekļu. Atceros, opim bija tāds nelāgs paradums visu remontēt ar stiepli un zilo izolācijas lenti, elektriķus būtu ķērusi trieka, bet lieki piebilst, ka ierīces pēc remonta darbojās izcili.

Rokas es atceros skaidras, izteiktas un trīs dimensijās. Sejai vajag fotogrāfiju, jo katra tās detaļa pati par sevi ir tikpat skaidra kā rokas, bet kopā nelīmējas nekādi, tur sanāk tikai kautkāds vidējais aritmētiskais attēls, neprecīzs un vispārināts. Kā riebjas šitā dzīvot.