Man ir tik ļoti iepaticies negulēt, gandrīz tikpat ļoti kā bezgaldziļā miegā gulēt četrpadsmit stundas no vietas - redz, atkarību var iegūt no visa, pat miega un bezmiega.
Šis sarkanrūtainais krekls ir mans mīļākais krekls, mana bruņuveste un mans vairogs, tajā joprojām dzīvo Siltumiņš un viņa sniegtais 'aizsardzības bonuss' ir mērāms tūkstošos procentu - nu es varu droši pārpikseļoties par kādas šausmīgi vardarbīgas datorspēles galveno varoni un palēkdamies dancot cauri visiem līmeņiem, nebaidoties no briesmoņiem un teroristiem.

Un tie lūzuma punktiņi, mazmazītiņās plaisiņas un caurumiņi, kuru rašanos nemaz nevar just, tikai vēlāk konstatēt faktu - un tik rodas un rodas, aizvelkas ciet un turpat blakus rodas vēlreiz, atkal un joprojām, jā, cilvēk mīļo, joka pēc pamēģini aizlidot kosmosā ar pusmilimetru lielu caurumiņu savas raķetes apšuvumā - kad pusmilimetrs izgrauzīsies līdz pusmetram, 'redzēsi Rīgu' un ne tikai to.