Zilpelēkais telefonzvērs izvemj īsziņas bez numuriem, kurās rakstīts viens un tas pats - /*Trūkst teksta*/, varbūt tās man raksta citi tādi paši neeksistējoši abonenti, kuri tieši tāpat ir izgaisuši un pazuduši dimensijās, lai atrastos visur un reizē nekur, jo tāds tādu atrod, right? Un tad vēl tās mūždien nepiepildāmās alkas, ibiorio, lietām ir tendence ar laiku izkūpēt un vājināties, bet šitais viss gluži otrādi - pastiprinās, pieņemas spēkā un apjomā, bez žēlastības mauc gāzi grīdā un riepām svilstot, rīko nevaldāmus dragreisus kautkur te, iekšās, plosa mīkstos audus un dīrā nost kapilārus, 'I've been looking so long at these pictures of you' [jo neatceros tavu seju, visas detaļas atsevišķi redzu skaidras un asas, bet salīmēt to visu man neiznāk pat ar polivinilacetāta līmi], tomēr nekādu iespējamo jēgas punktu joprojām neesmu uztaustījusi, vai maz ir jēga meklēt jēgu, un vai jēgai vispār ir kautkāda nebūt jēga? Esi godīgs cilvēks un reizi pāris mēnešos izved mani pastaigā, tad man sakārtojas domas un tā pati sasodītā jēga no savām bezgalīgi ciānzilajām tālēm par kapeiku pavirzās uz manu pusi - viens gaismas gads no miljarda nost, cilvēciņi ballējas un alkoholiskās substances šķīst.

Nupat man teica, ka es runājot maz un tikai pašu nepieciešamāko. Muļķības, es esmu pats liekvārdības kalngals! Mana mute neturas ciet ne mirkli, saskarsmes pasniedzēja nesen piedēvēja man verbālo diareju, un tieši šitā vārdu pārbagātība ir viena no lietām, kuru labprāt izskaustu no sevis - ja tā padomā, cik daudz skaistu lietu būtu turpinājušās un neņēmušas sliktus galus, ja es vienkārši būtu turējusi savu muti ciet kaut uz mirkli.