Man īsti nav izpratnes par to, kas notiek, varbūt atkal esmu ievēlusies kautkādā vakuumcaurumā, kurā saputrojas laiki un telpas, bet varbūt neirozes turpina grauzt manas supergaršīgās smadzenes vai arī kādi citi faktori pie vainas – viss kautkur pazūd, vienkārši izkūp gaisā. Par uzskatāmu piemēru - kāds astoņciparu numurs, uz kuru esmu sūtījusi simtiem īsziņu un [gandrīz] vienmēr esmu saņēmusi arī otrā pusē esošā cilvēka atbildes, siltas un patīkamas, tagad spļauj atpakaļ vien tekstiņus ar ‘Kas jūs, lūdzu, esat?’, tas ir gandrīz tāpat, kā uz dullo sastādīt numuru, piespiest zaļo podziņu un pēc sekundes izdzirdēt operatores balsi – ‘Abonents, kuram jūs zvanāt, neeksistē’, un pat tad, ja abonents varbūt nekad mūžā nav eksistējis un ir tikai tāds nejaušs uzplaiksnījums vai parasts gļuks magnētiskajā laukā, pēc tam vēl labu brīdi nepamet tā neomulīgā sajūta. It kā nupat būtu zvanījusi uz viņpasauli, ziniet, tur klausuli būtu pacēlis pats nelabais un mierīgi nomurminājis:”Mjā, uzgaidiet, tūlīt pasaukšu”. Un tagad gribas domāt – ja nu es, latviešu sieviete, pati esmu izkūpējusi gaisā, dematerializējusies un kļuvusi par tādu pašu neeksistējošu abonentu, ciklisku parādību, kā tas Vinstons Nailss Ramfurds iz Vonnegūta ‘Titāna sirēnām’ – ik pēc noteikta laika materializējusies uz Zemes, stundiņu parunāju ar zemiešiem un atkal izkūpu Visumā, vienlaicīgi esot visur un nekur, jā, ja nu manis patiesībā nemaz nav? Ne jau tā, ka es tagad būtu mirusi, darbnīcās saelpojusies līmes tvaikus un nodūrusies ar cirkuļvelci vai kā nebūt, bet vienā jaukā brīdī vienkārši izkūpējusi, un varbūt visi tie, kuri sakās mani redzam un strādājam kopā ar mani ik dienas, redz vienkārši kautkādu parādību manā nošņurkušajā paskatā – it kā īsta un dzīva, bet patiesībā šeit nemaz neatrodas, jo ir izsvaidīta kaut kur pavisam citās galaktikās, dimensijās un vēl nezin kur.