Patīkamais nedēļas beigu nogurums ir pārņēmis miesu, un te nu es sēžu, apdarījusi dižos nedēļas darbus, nomazgāta tīra, smaržoju pēc pavasara puķītēm un mugurā man ir sniegbalts krekls - bez piecām minūtēm tautu meita, dritvaikociņ, tik šņorzābaku vietā jāuzvelk pastalas un mūždien rūtaino kreklu jānomaina ar villaini. Patiesībā nekas tāds pārāk priecīgs nenotiek, pārsvarā es brienu pēc arvien jauniem krāsu ķobīšiem pa netīrītajiem pilsētas ceļiem un laužu ārā jau pietiekoši sabeigtās kājas, kamēr šizofrēniskā neofolka dziedonis Deivids Tibets ausīs deklamē 'How much I wanted you, and oh christ, how much more I want you now'. Citi pilsoņi tikmēr kinoteātros skatās Krēslu, tie lasīt protošie savukārt lasa to pašu Krēslu grāmatas formātā - pasaule ir mēreni sajukusi prātiņā, tieši tāpēc es neskatos šo filmu un nelasu šo grāmatu, jo šīs nodarbes piekopj pārāk daudzi un muļļāt tās kopīgi ar visiem nav īpaši rožaina perspektīva. Pasaule uz galu iet, bet ne jau par to ir stāsts - manuprāt, kaut kas galvas iekšienē atkal iet dēlī. Sapnī es biju vīrietis, tāds garš un kaulains, man atkal piesprieda nāvessodu un atkal es uztriecos augšā piecos no rīta [lasīt: pusstundu pirms nāvessoda izpildes], jo mirt man tik ļoti negribējās. Pirmā doma uzreiz pēc atjēgšanās skanēja:"Un viss atkal būs pa īstam", pat bildīti parādīja, tagad šī doma mani vajā jau otro dienu, un kas zin, varbūt kādu dienu viss tiešām atkal būs pa īstam. Bet par to man negribas domāt, jo domāt negribas nemaz. Kas vienubrīd man liekas pielūgsmes vērts, jau nākamajā mirklī izraisa nepārvaramu vēlmi vemt un raudāt, kaut kas tiešām nav lāgā, jo jau pamatīgu laika sprīdi es dienām ilgi izliekos par beigtu un lieku saviem superskaistajiem un visādi citādi apburošajiem draugiem par mani ceļmalā aizdegt svecīti, kad tie pārpriecīgā noskaņojumā dodas naksnīgos gājienos uz blakuspilsētu un tiem somās ir tēja, alus, smēķi un sviestmaizes. Aizsūtītos mesidžus es nepārlasu un uzreiz pēc sūtīšanas izdzēšu, jo ir kauns, kauns no sevis, redzēt sevis rakstīto, domāt un atcerēties [manai cibai gan ir makten paveicies, jo izdzēst šejieni man vienkārši kursors neceļas], tā vien liekas, ka reiz pienāks kautkādi mirkļa uzplūdi un to laikā es vienkārši izjukšu pa detaļām, jo nav īsti spēka veikt personīgo tehnisko apskati. Cheers.