Salstu nost un ēdu tefteļus tomātu mērcē, jo nekam citam man nepietiek finansējuma, lasu Freida 'Ievadlekcijas psihoanalīzē', gānu pilnīgi nevainīgus cilvēkus no panckām ārā un jūtu, ka vēl labāk dzīvot dotajā brīdī nav iespējams, jo viss taču vairāk vai mazāk ir!

Vēl tikai sūda 37 stundas līdz brīdim, kad ievilkšu plaušās patīkamo darbnīcu korpusa gaisu un atsākšu plēsties kā plānprātīga - no/līdz citiem, iespējams nozīmīgākiem notikumiem skaitīt laiku nav spēka un vēlēšanās, patiesībā tā vien gribas atrast savu 'izejamo dakšiņu' un bakstīt ārā skaisto pilsoņu skaistās actiņas pa vienai vien, bet tādai nodarbei šovakar nav iedvesmas.