Var just, ka šodiena ir pagājusi zem skates zīmes - kā apsvilusi skraidu pa pasauli, medījot pasniedzēju autogrāfus savā zaļajā sekmju grāmatiņā un mierinot raudošos kursabiedrus, kuri jau kopš astoņiem rītā meklē manu visurvienmēresošo plecu, uz kura patecināt sālsūdeni, vai arī pie tā paša pleca piestiprināto roku, ar kuras palīdzību locīt vatmaņa skrandas piecsimt dažādos veidos - vieniem nav pēdējo divu darbu, citiem savukārt vienkārši gribas paraudāt par sūdīgo atzīmi tādā un šitādā priekšmetā, un tā nu es te plēšos, ibiorio, mani vajadzētu likt par etalonu un paraugu visiem darbaholiķiem [lasīt: darbu mīlošiem alkoholiķiem] ar biezputras mīkstuma pakāpes sirdi - jā, to pašu sekundāri kardiopātisko, kura vai nu dauzās kā plānprātīga, vai nu pukst pavisam lēni, bet ne jau par to ir stāsts. Ozola sajūsmā ņemas mūs visus bučot, jo mums esot paši labākie darbi un kas tik viss vēl ne, ehh, pilnīgi prieks sirdī un tā patīkami padarītā darba sajūta, jo manu simtreiz pārlīmēto vārda-uzvārda-kursa numura lapiņu pustrakā kompozīcijas pasniedzēja vairs nedīrā nost no darba, laikam beidzot ir tie sūda vajadzīgie centimetri un nepieciešamais burtu iecentrējums, rr, katavumāti, mani joprojām rauj vakardienas dusmas. Nupat uzņemtā jumtiņtēja [ieskatam - melnā tēja, cukurs, krietna šļuka Bonaparta vai kā tamlīdzīga] nesilda organismu ne sitama, ne lūdzama, turklāt šī nebūt nav vienīgā šodien uzņemtā alkoholiskā substance, tāpēc gribas domāt, ka vaina ir kaut kur tur dziļāk iekšās. Un jā, mīlīši, mēs nodzeramies lēni un neglābjami, tāpēc citēšu jums Gundegas Repšes 'Bāreņu namu' - 'Viduvēja māksla apkalpo karaļus, izrotā viņu vannas istabas, dzejnieki palīdz valstsvīriem runu teikšanā, arhitekti noģībst laimē, sacerot kungiem muižas, bet ģēniji nodzeras'. Par literatūru runājot, rīt paša rīta agrumā iesim stāvēt pie Saeimas, izrādīt savu neglābjamo bibliomāniju un skatīties, ko īsti ar tām nabaga grāmatām darīs, dedzinās to sārtu vai nededzinās - jā, cilvēki ir pasākuši arvien biežāk iet saldēties pie lielās gaišbrūnās mājas, bet labuma tomēr īsti nekāda, turklāt mani moca tīri cilvēciska interese, kas tajos mītiņos un piketos ir tik fantastisks - varbūt vienīgi fakts, ka stāvēt un krist par savu taisnību es varu arī šeit, savā nepiepildāmajā blogā/emuārā/younameit ar neskaitāmajiem ierakstiem, bet svaigā gaisā kopā ar vēl saujiņu cilvēku viss garšo labāk, tas nu reiz ir pierādījies neskaitāmos izbraucienos 'pie dabas krūts' [manuprāt, dabai tomēr nav krūšu, bet kas to lai zin] un tādā garā. Dzīve rādīs, Alises vārdiem izsakoties. Esmu šajā dzīvojamajā platībā palikusi vienatnē ar kaķi un tas nozīmē tikai vienu - būs skaists vakars, vismaz ik pa laikam man kaut kas tak var būt skaists.