Manas ceļgala sāpes ir atgriezušās ar trīskāršu sparu - kā es pēc jums ilgojos, manas mīļās! Tas nozīmē tikai to, ka atkal būs jāgarlaikojas fizioterapijas kabineta uzgaidāmajā telpā uz riebīgi zaļas krāsas dīvāniņa, muļļājot rokās ortofēna tūbiņu un gaidot savu dienišķo procedūru, bet vispār es gribu new and shiny bleķa kāju, kura sāpētu mazāk. Pēc idejas būtu jāķeras pie neskaitāmajām kompozīcijas skicēm, joslas un klājraksti, rūtojumi tušā un bez tušas - bet nestāv, nepavisam un nemaz, nāk miegs un gribas gulēt, kā jau vienmēr un vislaik, tieši tāpēc ir jāēd vitamīnus, bet es neeju tos iegādāties tikai tāpēc, ka man nāk miegs. Ibioriodežaneiro. Ar mīļvārdiņiem piesātinātas īsziņas piecos no rīta ir jaukākas, nekā biju domājusi, neraugoties uz to, ka telefonaparāta dūkoņa vienmēr pamanās izvilkt ārā no visdziļākā sapņa un tā arī atstāt līdz rīta gaismai - miegs līdz galam neizgulēts, sapnis neizsapņots. Lai kā tur arī būtu, es nejūtos īsti pārliecināta, vai viss šitais ir prāta darbs un vai maz ir vērts ņemties un darīties - bet jaunas sajūtas un sajūtiņas manai nogurušajai miesai un galvenokārt sabeigtajam prātam ir vitāli nepieciešamas, cik tad ilgi barosies ar aizgājušo laiku pārpalikumiem, neraugoties uz to, ka tie garšo labāk par visām pasaules delikatesēm. 'Un tad es noticu saviem vārdiem, es vienmēr noticu saviem vārdiem, tu vienmēr notici saviem vārdiem, mēs vienmēr noticam saviem vārdiem.'