Esot dullajiem latviešiem tāds mūžsens ticējums - ja cilvēku aprunā, viņam svilst ausis un piemetas vājprātīgas žagošanās lēkmes. Ja pieņemam, ka tas tā patiesi ir, es varu jums nosaukt divus cilvēkus, kuru ausis ir jau sen nodegušas un kurus divdesmit četras stundas diennaktī rauj tādas žagas, ka paelpot grūti. Rīts tā skumji iesācies - pēc godīgiem pilsoņiem nokāstas naudas smirdošajā oranžajā portālā es iemetu aci vienīgi tāpēc, lai klusiņām palasītu, kā klājas matīsielas murmulim - un viņam vienmēr iet kautkā galīgi šķērsām, cik var noprast. Esi takš vienreiz par visām reizēm laimīgs, ibioriodežaneiro!

Saskarsmes lekcijas liek man bezdievīgos daudzumos domāt [sasodīts, jau atkal domāt!] par galvā esošo haosu - tas nozīmē vēl pārdesmit jaunas domas jau pietiekoši pārblīvētajā galvā, kuras saturs kādā jaukā dienā vienkārši ņems un pārgāzīsies pāri malām, bet man jau viss vienmēr notiek pēc viena no merčendaizeru pamatprincipiem - 'ja plauktos nepietiek vietas tām pāris sūda precēm, plauktu saturu vienmēr var piestampāt ar kāju, un vieta atradīsies!'. Kā lai sevi no tiem ārprātīgajiem domu kvantumiem atpestī, nav ne mazākās nojausmas - ja es par to sākšu domāt, tas noteikti nozīmēs vēl dažus desmitus domu, bet jaunas domas ir tas, ko man vajag vismazāk, vismaz līdz brīdim, kamēr šitās pašas nebūs izvāktas kautkur k ibeņi maķeri projām vai labākajā gadījumā puslīdz veiksmīgi izdomātas. Tagad vajadzētu saņemties kārtējai iknedēļas [labojums: ik divu nedēļu] vēstulei, bet man īsti nepietiek dūšas, neesot ētiski uzmākties cilvēkiem un līst viņu personiskajās telpās un laukos, bet manis laikam nebija mājās, kad kaunu dalīja, tas ir iepalicis kautkur tur tāltālu aizmugurē - lūk, par šo tēmu man jau ir radušās vismaz trīs jaunas domas, un tā jau tas ir, viena sūda doma lavīnveidīgi izraisa simtiem citu, bet nedomāt pilnīgi un absolūti nemaz nav iespējams - tā nu visi tie mēsli [nē, tie visi tomēr nav mēsli, lūk, atkal jauna doma!] krājas un krājas un velnsviņzin, kad vienreiz pārstās krāties.