Nupat likās, ka no pārlieku ilgas mērcēšanās tušā man vienkārši mālējas un šilierējas, bet nēē, tas tomēr bija sniegs, tā kladzina puspasaule un tā man labpatīk domāt pašai. Kautkā skumīgi, pirmais sniegs manī vienmēr ir izraisījis to īpatnējo, pāri malām līstošo prieku, bet tagad nav nekā, vien tāds pliekans skatiens ārā pa logu un pāris pilieni atšķaidīta prieka surogāta. Izdzēru savu superstipro kafiju [esi svētīts kofeīn, mans glābēj!] no savas visnemīļākās krūzītes un tagad rausta ierastais post-kafijas drebulis, es nudien ceru, ka vienreiz spēšu saņemties un lēnītiņām izpīpēt, ko īsti es gribu un ko īsti no manis grib citi, nu visi tie pārējie - tīri fizisks diskomforts no skatīšanās cilvēkiem acīs jau vien uz kautko norāda, un ja runājam par cilvēkiem, tad es jums teikšu lūk, ko - ievērojama daļa no visiem tiem gudrajiem un skaistajiem, kurus man ir tas gods pazīt, mīlēt un apbrīnot, jau labu laiku izraisa manī vēlmi izdurt viņiem visiem acis ar dakšiņu un novārīt kopā ar rīsiem vai makaroniem, vai varbūt nerīkoties tik brutāli un vienkārši 'sūtīt pisties dirst', Bankovska vārdiem. Tajā trakajā suņa apglabāšanas naktī Evita man teica, lai es nekadnekadnekadnekad mūžā nedomāju sliktu par cilvēkiem, es viņai piekrītu pilnīgi un absolūti, un tomēr - tomēr es arvien biežāk atrodu ļaunas domas savā divdaļīgajā prātā, lai arī cik ļoti man gribētos visai pasaulei vēlēt/darīt labu un neatstāt nevienu pašu sāpi apkārtesošajos cilvēkos. Par prātu runājot, es nonāku arvien lielākās pretrunās ar saviem līdzšinējiem uzskatiem, ar visu, ko savas patreizējās dzīves laikā esmu izrunājusi, pierakstījusi un galvenokārt nodomājusi, ar visu, ko domāju šobrīd un ko iespējams domāšu rīt, parīt vai pēc divdesmit sešiem gadiem, 'ja mana nabaga plauša tik ilgi spēs izvilkt'. No vienas puses - šausmīgi interesanti vērot un klausīties, kā prāts pats sevi apstrīd un pats sevi ēd nost, bet no otras - cik tad ilgi es šitā dzīvošu, šitādā bardakā, piecdesmit astoņi viedokļi par katru tēmu un vadlīniju vispār nekādu [ja pastāv divkoši, es noteikti piederu pie simtkošiem], ej nu saproti, ko esi domājusi un ko nē, kuras domas uzskatīt par tām pareizajām un kuras lidināt atkritumos, jo to vienkārši ir saradies pārāk daudz, tās tiek štancētas pēc miljards dažādiem paraugiem un noteikti noderētu viens kārtīgs Format C:\, bet vai tad maniem līdz nelabumam sarežģītajiem neironu tīkliem ir iespējams kautko tādu uztaisīt.