Un sasodīts, katru mīļu brīdi es pēc kaut kā tiecos, stiepju savas nesamērīgi garās rokas kaut kam pretī, un tad brīdī, kad kāds augstākstāvošs spēks to visu man noliek bezmaz deguna priekšā uz sudraba paplātes, es satinu makšķeres/spiningus/tīklus un aizbēgu kautkur labi tālu prom, lai jau pēc minūtes atkal tiektos tajā pašā virzienā, un tā vislaik uz riņķi vien. Lieki piebilst, ka tieši šādā veidā brīnumiem notek derīguma termiņi, jo tad kad tu, cilvēks, beidzot saņemies, brīnums jau ir iepelējis un labākajā gadījumā izbarojams Nordeķu parka pīlēm, sliktākajā - izmetams ārā.