Pēdējās dienas tādas dīvainas. Prāts joprojām ir divdaļīgs un nemaz netaisās lipināties atpakaļ [vienīgais labums tāds, ka domājamais materiāls nedaudz apmainījies], pastāvīgi nonāku vienās vienīgās pretrunās ar sevi un rezultātā nezinu vairs, ko domāt un vai vispār domāt. Sajūta kā pirms kaujas, battle lines are drawn across this town, un patiesībā šitais viss varbūt arī ir cīņa, varbūt ne gluži ārēja, bet iekšēja pilnīgi noteikti, ar sevi un savām sarūgušajām domām - svēpē ārā no viena gala, bet viss lien pa otru pusi atpakaļ iekšā, jaucas visam tīrajam un nesamaitātajam pa vidu, un tā nu tu sēdi un domā, arī svaigās domas varbūt reiz ierūgs un nolīdīs pie vecajām, varbūt nāks kādas vēl svaigākas, bet pagaidām dzīvosim šādi. Kā tautasdziesmas māca - Kas kaitēja nedzīvot, patiesībā man nekas nekaitē dzīvot, jopcik razīt, man ir ēst, dzert, jumts virs galvas, cilvēks, siltas kājas un drusciņ naudas - miera postītājs ir mans prāts un manas domas, kuras mani čakarē un neliek nekādā iespējamā mierā.

Un kāpēc cilvēki pat pēc attiecību statusa pazemināšanas līdz friends only līmenim negrib satikt tos, ar kuriem kādreiz ir bijuši vienoti visnotaļ romantiskos sakaros? Tikai tas, ka es pazīstu tavu ķermeni līdz pēdējam ādas kvadrātcentimetram, automātiski padara mani par persona non grata un atņem man tiesības kopā ar tevi padzert kafiju kādā Rīgas centra ūķī? Tīri tāda cilvēciska interese.