Ir tik daudz visvisādu lietu/vietu/sajūtu, kuras man saistās ar tevi [un tevi, un tevi, un jā, ar tevi arī], bet sasodīts, nav nevienas pašas nolāpītas lietas, kura man kaut cik saistītos ar mani pašu. Es varētu katram no jums piedēvēt dziesmu [vai pat divas], ielu šajā bezizmēra pilsētā, krāsu, skaņu un tā tālāk un tā joprojām, bet ja kāds man jautātu, ar ko es identificēju pati sevi, manas nepārspējami ātrās domas pārslēgtu ātrumkārbas kloķus un līdz rezultātam brauktu tieši tik ilgi, lai es paspētu šo jautājumu aizmirst, iegrūst sava divdurvju skapja dzīlēs, aizklāt ar kompozīcijas darbu skicēm un dusmu uzplūdos sadīrātām milimetru papīra lapām, un nevilkt ārā vairs nekad mūžā, ne viskija naktīs, ne materiālmācības lekcijās. Spēks ar jums, mīlīši.