Es, latviešu sieviete, šodien jūtos ārkārtīgi apmierināta ar dzīvi, neraugoties uz skumjo faktu, ka man gribas katram no jums ietriekt pa simboliskai dakšiņai acīs. Bet ne jau par to ir stāsts, šodien stāsta nebūs. Smērēju kārtējo vatmani ar bezgala skumjām starveida līnijām un domāju par to, ka pasaule visus manus ilgus gadus meklētos un atrastos priekus ir jau labu laiku iepriekš kultivējusi un savākusi sev, visām savām miljardos mērāmajām kažoka blusām - sveces, mandarīnus, saviesīgos ūdenspīpes/alkoholisko substanču/filmu vakarus un literatūru, tā dara visi un tas nemaz vairs nav romantiski, ibioriodežaneiro, nepastāv nevienas nolādētas nodarbes, kuru es varētu piekopt ar vieglu sirdi un domu, ka tā vēl nav rīkojies neviens un pasaule šo prieku ir pietaupījusi tikai un vienīgi man, jo sasodīts, ir apnicis un tik šausmīgi negribas baudīt masām paredzētos priekus, kuri no biežās muļļāšanas ir palikuši gludi un spīdīgi kā izsēdēti tramvaja beņķi, gribas kautko savu, citiem nezināmu un nenojaušamu, kautko tādu, ko šī draņķa planēta nepievāktu sev un nedotu žļembāt tālāk.