Vakarvakarā šajos gaišzaļajos kvadrātmetros noturēju viskija vakaru, klāt piedzerot zaptes ūdeni - tā drošvien ir sava veida necieņa pret šo cēlo alkoholisko substanci, bet katrs izklaidējas, kā mācēdams. Dzīve dotajā brīdī ir mēreni rožaina [nē, pat ļoti rožaina!], ehh, endorfīni atkal šķīst un dara manī brīnumu lietas, ko gan visu neiespēj skaisti vārdi un skaistas darbības laba cilvēka izpildījumā, bet būsim godīgi un atzīsim, ka mans nepārspējamais prāts par spīti šitam visam no viena gala joprojām ir puslīdz vēss un nelaiž mani mesties kaislībās - kas viņam nepatīk, es nezinu, bet gan jau šis saņemsies un uzsils viscaur vienmērīgi, atgūs savu nevērīgo, nošņurkušo paskatu un parakstīsies uz visu veidu nodarbēm un eksekūcijām. Šobrīd ar savu prātu esmu labās attiecībās, jāteic, un tas mani ārkārtīgi priecē. Lasu 'Visi koki aizgājuši' un nespēju atrauties - neraugoties uz to, ka tur īsti nav neviena kladītē iegrāmatojama citāta, tā grāmata ievelk sevī, uzsūc un nelaiž ārā. Bauda lasīt.