Zemais asinsspiediens piebaidījis acīm tādus mirgojošus melnbaltus punktiņus, kuri nu laidelējas pa visu manu redzeslauku, stipri traucējot koncentrēties uz tušas smērēšanu velcē un gleznošanas telpā sakrāmētajiem uzstādījumiem [ieskatam - māla podi un veci āboli uz vienkrāsaina fona], piedevām visi iespējamie pasaules aromāti man jau piekto dienu smaržo vienādi - pēc attīrīta gaisa bez neviena baciļa tajā, un man patiešām nav ne jausmas, kas īsti ir sagājis dēlī.

Man, latviešu sievietei, ir dabas dots talants sarunās ar otru cilvēku salaist visu tādā auzu pārslu biezputrā, ka pat domāt bail, bet ibioriodežaneiro, es takš vēlos tam savam oponentam tikai 'visu to labāko no Latvijas laukiem', tā laikam vienmēr būs - gribot kā labāk, sanāks kā jau parasti.