Nenosiltinātu logu vienīgā nelaime ir tā, ka visus ārā esošos vēja paveidus var sajust tepat, istabā - bet man negribas rakāties pa skapjiem un skapīšiem, meklējot siltināšanai paredzētos atribūtus, sasodīts, līdz kādam gan stāvoklim es esmu aizdzīvojusies - ārā no saviem kvadrātmetriem es dodos vienīgi tāpēc, lai aizšļūktu līdz bibliotēkai vai Jūrmalas gatvei 90, acis raustās un rokas trīc, nervi spēlē ļaunus jokus [no ausīm taču nekas nevar tecēt ārā, vai ne?], gulēt gribas pilnīgi visos diennakts laikos un vispierastākā vēlme ir vai nu vemt, vai raudāt, bet parasti nesanāk neviens no variantiem. Such is life, mīlīši.

Piedūmota virtuve, gastronomisko izvirtību pārpilns galds un baložpilno pagalmu pieskandināti visi mūsu kvadrātmetri - lūk, kādas pie mums ir puslīdz baudāmas svētdienas, pēc idejas viss ir baigi skaisti [bohēmas dzīve, ibiomaķ, trūkst tikai pašrocīgi mūrētas pudeļu sienas un uzraksta 'Dzērienu veikals' pie ārdurvīm, bet ko gan kaimiņi padomās, pietiekami daudz apmetuma mēs viņiem esam nobirdinājuši saviesīgajos vakaros], un tomēr - neatstājas nepazūd nerimstas un neiegūst citus agregātstāvokļus, cik daudz par šo visu ir runāts, bet tāpat vienmēr un mūždien un nolāpīts, pamesti nostūri un bezgalgari tilti, turp šurp atpakaļ katru trešo dienu, Daugavas priecīgie šļaksti, visas iespējamās motorizētās tarataikas ar lepno automobiļa vārdu vālē pa bruģi zem atvērtā loga, kamēr mēs divus stāvus augstāk stumjamies pretī tam, par ko bij daudz domāts un maz runāts, ir kontakts bļin, sasodīts kontakts, slapstiņi vārtrūmēs un istabās, 'nāc ielej man alu nāc sarīvē man sieru'. Šodien pusgads.