Gulēju neizmērojami garas 11 stundas dziļā velces verga miegā zem gaišzaļā deķīša, un ir sajūta, ka miegs ir nācis visām mana organisma sistēmām par labu, neraugoties uz tiem šausmīgajiem murgiem, kuri pēc sapņu grāmatas sola man vienus vienīgus prieciņus un laimīti, as usual. Tējas krūzes rāmi krājas uz galda, un tām būs lemts tapt tīrām tikai tajā kritiskajā brīdī, kad man aptrūksies trauku, no kuriem to substanci sevī liet, par sevi lūk esot jārūpējas, bet man nav ne mazākās nojausmas, kā lai sāk to darīt. Šajos kvadrātmetros ir pārlieku auksti un tāpēc jādodas ārā, kur gaisa temperatūra ir augstāka, marinēties sasodītajā Ziedoņdārzā un vērot tantes ar bērniem un suņiem, gaidot priecīgo divriteņa zvaniņa šķindoņu, kura tā arī nekad neatskan.

Man patīk šitais 'untoviņipasakamantikaitagad' fenomens, nudien. Tautā jau labu laiku klīst pārbaudītas runas, ka par visiem pieradinātajiem organismiem un dzīvības formām ir jāuzņemas vismaz kautkāda nebūt atbildība, kaut pusmiligrams atšķaidīta atbildības surogāta, bet ne jau par to ir stāsts, jo galvenā lieta ir pavisam cita - kā tad lai es beidzu pist to savu prātu, teic man jel, izdomā kādu patiesi noderīgu veidu un ieraksti to man Ziemassvētku kartiņā ar zeltītiem burtiņiem, es patiesi priecāšos.