Šī pilnīgi noteikti ir dīvainākā kondīcija uz pasaules - ārā ir rudens visā savā krāšņumā, bet visas sajūtas ir identiski tādas pašas kā šī gada pavasarī, sasodīts, pat gaiss smaržo tāpat un no galvas nekāpj ārā apziņa, ka 'šodien uz sešdesmit devīto var neiet, bet sēdēt kautkur ellē gaisā Majoros un jūras krastā ēst biezpiena sieriņus', cik šausmīgi jocīgi tas viss patiesībā ir, un tā laikam arī ir vienīgā lieta, kas man šādās ilgstošās deja vu sajūtās nepatīk - šitais vājprātīgais jocīgums. Tagad jāčāpo uz Jūrmalas gatvi 90, priecēt brillēs tērptās acis ar skaistajiem cilvēkiem, kuru tur nebūt nav maz.

Vaitudieviņ, šodien ir 13. oktobris un es pati par sevi brīnos visās šī vārda sasodītajās nozīmēs. Ar katru kompozīcijas skici, katru noasināto zīmuli un katru sagraizīto vatmani man arvien vairāk liekas, ka rudens brīvlaiks ir paredzēts sisīšiem un visi trū ārtists sēž pie sava rakstāmgalda tik ilgi, kamēr vairs nejūt pakaļu, tomēr vistraģiskākais ir tas, ka pēc šiem četriem gadiem reklāmas nevienam varbūt nemaz nebūs vajadzīgas un visas manas apķēpātā vatmaņa tonnas būs trāpījušas tikai un vienīgi kaķim zem astes, bet varbūt šie man tādi mirkļa uzplūdi tikai. Latvijā lūk plosoties A hepatīts un tas nozīmē, ka manām bezgaldaiļajām acīm ir iespēja iekrāsoties dzeltenām arī bez viesošanās Preiļos, ak priecīgā diena. Rīt smuki jāsaģērbjas, jānopucē zābakus un braši jāsoļo uz četrsimtpirmo kabinetu kompozicionēties un komponēt.