Krāsns rāmi gremo malkas pagales, lai krāsošanas procesā es nenosaltu, bet ja mēs tā nopietni, nekad mūžā nebiju domājusi, ka pelnīšu stipendiju ar krāsas smērēšanu uz divus milimetrus bieziem kartona gabaliem. Redz, kā dzīve iegrozās, bet ne jau par to ir stāsts. Ejot uz veikalu pēc dienišķās pārtikas devas, pārņem mērenas šausmas, jo drīz šitā būs jāiet katru dienu ap sešiem vakarā pa ceļam no darba, nopirkt maizi, makaronus, kefīru un kādu pudeli alus, rinda pie kasēm no viena veikala gala līdz otram, tumsā pie mājas divi krievi tev varbūt prasīs cigareti [kuru tu nedosi, jo pašai maz], bet tu tikai stingrāk sažmiegsi rokā sava dabai draudzīgā auduma maisiņa rokturi [jo ciest nevaru ne polietilēnu, ne tos jaunos uzlabotos cietes izstrādājumus] un pūlēsies pēc iespējas ātrāk samakšķerēt kabatā dzīvokļa atslēgu. Tā tas pilnīgi noteikti būs, jā.