Jā, rudens beidzot ir atčāpojis lielajiem smagajiem soļiem, dienas paiet ar jumtiņtēju un minerālūdeni, valdzinošajiem dūmiem aiz poliklīnikas, smiekliem darbnīcā un astotā dzīvokļa iemītnieku barošanu, rītos pa ceļam skan baložpilnie pagalmi un tā vien gribas dancāt pa visu lielo garo Anniņmuižas bulvāri priecīgā solī, un tomēr, lapas krīt, ota uz planšetes velk bēdīgus ornamentus, kurus nezinātājs noturēs par tapetēm, spoguļattēls zibina savas/manas lielās acis un smaida savu/manu jocīgo smaidu, un tā vislaik, bet šis rudens būs savādāks, stipri savādāks, to es zinu un jūtu.