Kā jau vienmēr, kad esmu stingri apņēmusies baudīt patīkamu piektdienas vakaru, dzerot tēju ar balzamu un klausoties visus iespējamos postroka labumus, mūsu bardacīgajos apartamentos kārtējo reizi ierodas Evita, bet šoreiz ar pavisam nopietnu iemeslu - svētīt savus vārda svētkus, jo ne jau katru dienu ir 12. septembris, vai ziniet. Vakar es līdz ausīm iemīlējos tekilas dzeršanas rituālā - sāls strīpa uz ķepas, citrona šķēle zobos un patīkamā pēcgarša, ibioriodežaneiro, turpmāk es dzeršu tikai un vienīgi tekilu. Dzīvojamā platība piemētāta ar izdzertām pudelēm, drēbju gabaliem un tukšām picu kastēm [tās mums pirms stundas piegādāja maniakāla paskata picu izvadātājs], bet tas ir mazsvarīgi, jo ir taču sestdiena un ja Zaķusalā nerisinātos Baltijas Saule, es noteikti dotos turp dzert tējiņu un ēst siermaizes. Ehh.
saki