Šodien mēs neizmērojami tumšajā un šaurajā gaitenī uz grīdas spēlējām kārtis. Manī dzīvo Salstiņš, kā jau vienmēr šādos rudeņos, un smadzeņpods plīst uz pusēm, jo kautkas neesot īsti lāgā ar maniem deguna blakusdobumiem vai kas nu tie tur tādi, nezinu, nemāku diagnozes uzstādīt, sāp acis un zobi un deguns un viss, viss, grauz ibumetīnus un ej kaut kārties, vakar bija 11.09.08. un siltumiņš mūsu elsu un sirdspukstu glazūrā dzīvo manā sarkanrūtainajā nošņurkušajā kreklā joprojām, reizēm es viņu pabaroju, un tā nu viņš tur mitinās. Līdz tržždienai jānodod 30 līdz nelabumam taisnas strīpiņas četros dažādos toņos, bet tam man drošvien nepietiks spēka, jo spēka man vispār vairs nav. 'I shut doors and windows and sleep for days.'