Otrā diena, hooray. Tālbergs, izrādās, ir manas mātes ex-klasesbiedrs [nupat viņa rādīja man bildes un stāstīja, ka šis esot bijis resnākais puika klasē], bet tas tāpat nedod viņam īpašas tiesības saukt mani par 'to tur sarkanajā kreklā'. Redz, kā dzīve iegrozās. Ar saviem bezkaunīgi īsajiem matiem jūtos vairs ne kā sieviete, bet kā vecis, šodien pusdienu vietā man ir divarpus litri dispersijas krāsas no vietējā būvmateriālu veikala un aluka 2 dienu laikā joprojām nav mani izstalkerējusi [kamēr es esmu atkodusi pat viņas vārdu un Skype identitāti, ehh, stalkings ir un paliek mans mīļākais sporta veids], ha ha ha, rīko kaut TV šovu 'Stalkerē pirmkursniekus kopā ar lielo ļauno Annu' vai 'Piebaidi man paranoju'. Tā nu mums te iet.