Es neatrodos Flugtāgā, un labi vien ir, ejiet jūs diriģēt ar visiem saviem lidaparātiem un redbullceļspārnos, mežā atradu sēnes, daudz sēņu, un ja vien man nebūtu sasodīts slinkums tos mūdžus ķidāt, tas nozīmētu glaunās vakariņas ar sēņu mērci, kuras es tāpat visticamāk neēdīšu, jo sasodīti gribas vemt. Rītdien jāairējas uz gāddēmit iestādi ar 70 santīmus vērtu gladiolu - kur viņi viņu spraudīs, nezinu, un tas patiesībā nemaz nav svarīgi. Bet ne jau par to ir stāsts, stāstam vispār nav ne par ko jābūt. Neizteiksmīgi un bez intereses žļembāju kautkādu leišos ražotu konfekti, vārdā Kregždutė, tas mēsls nemaz nav garšīgs un man ir kauns. Nē, ne jau par to draņķa konfekti, bet par visu ko citu, par sestdienām, svētdienām un tržždienām, par smiltīm kabatās, cigaretēm zobos, par alus pudelēm krūmos, garajām pēcpusdienām cilvēku pamestos elles kaktos un slapstīšanos pa vārtrūmēm, bet patiesībā vienkārši par sevi, par sevi un visu šito sajāto vasaru kopumā, vasaras nedrīkst būt šādas, pelēkas nodzertas izraudātas un vienkārši sliktas, varbūt nākamā būs labāka, bet varbūt tādas vispār nebūs, kas zin, mācītājs varbūt teiktu - 'Ja Dievam tā labpatiks', bet kas gan viņam vispār var labpatikt, manī viņš jau sen vairs neklausās un kamēr es te lejā lūdzos, viņš drošvien skatās hokeju uz pilnu klapi, jo iet takš Mateja kausa izcīņa, Paradīze - Elle, rezultāts papildlaikā neizšķirts. 'Neāksties, murmuli.' Patiesībā negribas te vairs neko rakstīt, izdzēst kontu uz mūžīgiem laikiem, iegāzt sevī devu sintētiskās laimes un iet gulēt savā neganti čīkstošajā gultā, jo pasaulei tāpat viss ir skaidrs arī bez maniem 632 ierakstiem, bet varbūt tie man tādi mirkļa uzplūdi tikai. Nu nezinu. Dzīvojieties.