Bet vakarvakarā es uzāvu kedas un tecēju cauri pilsētai pie Evitas ciemoties, no viņas loga var perfekti redzēt _pie_fucker_ balkonu [vai lodžiju? nekad mūžā neesmu pratusi atšķirt] un pat TV torni, bet ne jau par to ir stāsts, tā nu mēs runājām par suņiem, kaķiem, vīriešiem un santehniku, paralēli tam visam es patrāpījos zem šķērēm, šķīros no savām sarkanajām pinkām un ieguvu nepiedienīgi īsu zēngalviņu kastaņbrūnos toņos, ha ha ha, knapi var dūrē sažmiegt tos pārpalikušos ragvielas veidojumus. Tagad no spoguļa pretī raugās vairs ne Buidova, bet viens ellīgs Teodors Kadiķis [izkalkulējiet paši, kāpēc Teodors un kāpēc Kadiķis], the biggest dyke I've ever seen. Rīt mums būtu apritējuši četri mēneši [četri mēneši!!!] un es gribu Viņu atpakaļ vairāk nekā parasti, jo 'mīlestība nekad nebeidzas, dzirdi!', bet ko nu vairs par to, ehh.