132 jaunas dziesmiņas no svešiem krājumiem, hehe, prasīju vienu, bet atsūtīja daudzas, patiesībā tas ir pat jauki. Cilvēkiem manā klātbūtnē šausmīgi nāk miegs, es drošvien esmu kautkāds enerģētiskais vampīrs vai kas tāds, un tas pilnīgi noteikti uz kautko norāda, kā parasti - nedod ēst, dod kādu zīmi vai sakritību pameklēt. Pēc desmit dienām 'jāsasit visi trauki un jāsāk jaunu, skaistu dzīvi', svešās telpās ar svešiem cilvēkiem neizprotamu mērķu labā, un lieki piebilst, ka jaunu dzīvi es visticamāk nesākšu, tam man nekad nepietiek dūšas, tāpēc drošvien turpināšu muļļāt to pašu veco, kā vienmēr. Šausmīgi gribas vemt un raudāt.

Nolieku bibliotekārei priekšā kārtējo grāmatu kalnu, un viņa man jautā:"Kā jūs spējat tik ātri lasīt? Es katru reizi brīnos par jums!", bet kas cits atliek, gulēt ir apnicis un bez garīgās barības jau nedzīvosi, varbūt pēc kādiem gadiem sešdesmit es kļūšu par kautkādu 'Zelta Lasītāju' vai ko tādu, manu reģistra kartīti izdos trīs sējumos citiem par piemēru un manā vārdā nosauks vismaz vienu filiālbibliotēku, bet varbūt arī nē.