Pilsēta naktī mani vienmēr ir apbūrusi, ielas ir tukšas un cilvēciņi rātni čuč savās gultiņās, kamēr asfalta džungļi pieder tikai un vienīgi tev, guli apstādījumos jeb vienatnē sēdi benzīntankā un dzer kafiju, ak prieki prieciņi, es šādās naktīs labprāt ar kādu skūpstītos vāji apgaismotā telefonbūdiņā vai gulētu uz soliņa tramvaja pieturā pēc varenām kaislībām tuvējā vārtrūmē, tik tas cilvēks izpaliek, bet šodien не будем о грустном ['mīlestība nekad nebeidzas, dzirdi?']. Miega trūkums ir fantastiskākā lieta uz pasaules, viss rādās tik spilgtās krāsās un tādas idejas rodas, pilnīg vai офигеть и не жить. Pēc biļetes uz Čučumuižu ir jāstāv rindā - divas stundas miega un četros no rīta tevi tirina aiz kājas, esot lūk sēnēs jābrauc, tagad man ir gailenes un apšubekas, vesels grozs, un kad es beidzot izgulēšos, taisīšu sēņu mērci, lieku ķepu uz sirds un zvēru. Sešos tepat ap stūri koncertēs Iļģi un es iešu viņus vērot, jo man tā gribās, vēl es gribu Zaķusalā vilkt sevī dūmu un atdot miesu zaļajai zālītei, jā nudien, un vēl - tās skaistākās domas/atmiņas vienmēr ir tās, kurām uzpeldot, tu smaidi līdz ausīm un pie viena slauki visus iespējamos acu sekrētus savā izdilušajā piedurknē, tāpēc ka ir labi un tāpēc ka ir slikti un tāpēc ka tā varbūt vajag. Gulta mani aicina atgūt mežos atstātos spēkus, un jāatdodas vien ir.