Pusvasaru esmu klausījusies pārsvarā postroka labumus un sieviešu vokālus, tagad trenēju ausis smagajam vakaram un jūtos atkal kā vecajā labajā 'vrāāāā-dždždždždž-vrāāāā' pasaulē nonākusi, nav nemaz slikti un ir pat ļoti labi, haha, un lai gan šī ir grīdas lupatai līdzīgā svētdiena, dzīve atkal ir skaista, varbūt ne par visiem simts procentiem, bet par kādiem astoņdesmit paties'. Un sevi es vispār vairs nesaprotu - puse no manis ir nesatricināmi mierīga, visu piedodoša un vispār aukstasinīga kā vecs krokodils, bet otrai pusei patīk sevi neskaitāmos veidos mocīt, nebeidzami ilgi puņķoties un mūždien filozofēt par skaisto lietu īslaicību. Tiešām derētu kautkur izkrāmēt lieko enerģiju, pasaulīgās bēdas un visus pārējos štruntus, atrast sev kādu sirdi sildošu nodarbi vai vēl nez ko, varbūt pat izrakstīt sevi sausu kādā brāķētā kladītē, kuru pēc tam ziliem uguņiem nokurināt, jo tādu pienācīgu klausītāju mūslaikos grūti atrast. Bet jābeidz reiz filozofēt un jāatdodas ritmiem un skaņām. See you stadionā! \m/