Vakar bij viens zīmīgs datums [bet ne tas pavisam zīmīgais], sirdī tāda neliela sāpīte, bet tas jau piedienas. Neesmu neko lietojusi jau nedēļu un tas laikam beidzot norāda uz kautkādu stāvokļa uzlabošanos vai samierināšanos ar šitādiem likteņa pavērsieniem. Bet ko nu par to. Iļģuciems vienpadsmitos vakarā ir kluss un tukšs un pieder tikai man, ap to laiku cilvēciņi guļ savās gultiņās un pat nedomā līst ārā no tām, kamēr es baudu svaigo vakara gaisu un braukājos pa pasauli Krisa Rī pavadībā. Šodiena nāca skaista, ar rīta haltūru un zvejnieksvētkiem, peldi jūrā un brokastīm/pusdienām/vakariņām Spuņciema mežā. Lai kā tur arī būtu, iedvesma līst pāri malām, ēdam arbūzus un priecājamies.