Cilvēki man šķiet pārlieku dīvaini un neizprotami, bet tā jau nav nekāda dižā aktualitāte, tikai tāds parasts rīta secinājums. Rādās, ka šo vasaru es visdrīzāk pavadīšu ar neizturamu sāpi labajā ceļgalā, female vocalists, zivs un kaķa sabiedrībā savās zaļajās sienās, aktīvi lietojot grāmatas, atšķirīgu cietību zīmuļus un reibinošos līdzekļus. Life goes on, ko lai saka. Soļoju šorīt pa Kreslera ielu no bibliotēkas uz māju un man pie rokas absolūti negaidīti pieķērās viens mazs puika, tāds ar šausmīga paskata dzirdes aparātu, lielām brillēm un visādiem citiem defektiem - tā vienkārši pieķērās pie rokas un kopā ar mani gāja pa ielu, līdz piesteidzās viņa vecmāmiņa un teica:"Ēvald, nu jau gan.." Puika izskatījās patiesi laimīgs tās pārdesmit sekundes, pilnīg vai sametās silti ap sirdi - pienāk tev klāt tāds mazais cilvēks un bez ilgas domāšanas pieķeras pie rokas. Skaisti, nudien.