Šodien man viss rādās īpaši krāsains, bet varbūt tas ir tikai efekts no trīs stundu mērcēšanās tušā. Rīt rezultāti un man nav ne jausmas, ko gaidīt un vai vispār gaidīt. Eh. Kautkas iekšā kņud un dīdās, visticamāk tie paši divarpus mēnešus vecie taureņi, es brīnos, ko viņi te vispār dara, mērgļi.

Veicu inventarizāciju grāmatplauktā un pamanīju, ka uz rūtiņu lapiņām bezmiega naktīs saceptie pantiņi ir kaudzēm vien sabāzti aiz Kaspara Dimitera 'Atrodi mani', būšu bļe dzejniece. Ķuķi puķi, manī šodien sēž kautkāda riebīga sajūta, bet tas drošvien ir skaidrojams ar mēness fāzēm, mūžīgo izsalkumu un endorfīniem, kuri neizdalās pietiekamos daudzumos. Lai nu kā tur arī būtu, es vēlos just sev blakām siltu miesu parastās pelēkās laimītes iegūšanas nolūkos un Zaķusalas pērno zāli zem sevis, jo 'es taču neesmu no koka' un lietot reibinošos līdzekļus man ir vienkārši apnicis. Izpētīju, ka Maikls Staips man nes nelaimi un tāpēc es 12. septembrī neiešu viņu klausīties. Sestdien platais vakars un man nav ne jausmas, ko labu lai iesāk bez kapeikas kabatā, jo nevar takš ņemt un sadirst veselu vakaru, varētu uzlīst uz kāda jumta un gaidīt saulrietu ar veselu kilogramu ķiršu, bet kā jau parasti man tam nepietiks apņemšanās, tāpēc visticamāk es sevi pabarošu un vienkārši aiziešu gulēt, lai atkal nosapņotu kādu slimīgu sapni, kura beigās mani visticamāk atkal nošaus vai citādi nobeigs. Терпеть не могу.