Ļaunajās datora dzīlēs atradu vienu Maijas dzejoli, izlasīju un sapriecājos, bet ko nu par to. Rokupāciju es izrāvu cauri divos vakaros, vaimandieniņ, šitādu negausību no manas puses. Manās kedās [aptuveni divdesmit septītais pāris visā manā mūžā] ir tik lieli caurumi, ka var roku cauri izbāzt, un vispār man vajag citus apavus, bet lai nu kā tur arī būtu, tagad ir jāiet uz veikalu - pēc divdesmit astotā pāra. Es gribu iet uz staciju visu dienu vērot vilcienus, bet varbūt divas stundas testies ar kājām gar sliežu malu uz Rācupi [piedošanu, Hapaka grāvi] sēdēt uz tiltiņa un nežēlīgi lidināt ūdenī akmentiņus, ķerstot iedvesmu, kura drošvien ir aizbraukusi atvaļinājumā uz Azerbaidžānu, Titikakas ezeru vai Mazpisāniem, vai vēl velnsviņzin kur. Viņa bija/ir/būs mana Aurora.

Iedvesma laikam atgriezās ar pusdienlaika ekspresi - neko ļaunu negribot, aizej uz parku ievilkt putekļainajās plaušās nedaudz svaiga gaisa, un ne ko kurienes pie tevis atnāk baigā 'oratorija 3 cēlienos', spēj tik pierakstīt. Ar manu dziedāšanai nepiemēroto balsi un sačakarēto ģitāru drošvien skanēs vienkārši apburoši, khmm, bet galvenais ka no sirds.