Šodien es izskatos skaista, bet varbūt man tā tikai liekas. Ar drebošām rokām uzrakstīju iesniegumu, iesniedzu papīrus un iegādājos veselu maisu ar visām tām mākslinieku huiņām, patiesībā es nekad mūžā tā nesauktu šos cēlos piederumus, bet šodien man tā gribās. Терпеть не могу šito visu, izgāju beidzot ārā un pāri lielai daļai pilsētas nepielūdzami torčī TV torņa siluets, iekšā kautkādas neizmērojamas dusmas, ja ne pat greizsirdība uz visu sasodīto Rīgu ar visiem tās dambjiem un matīsielām, man gribas saēsties/sašņaukties/sadzerties/sadurties/saelpoties/sapīpēties visas iespējamās un neiespējamās vielas un aizvadīt pārdesmit nākamās dienas bezfilmā, nodzīt sevi līdz spēku izsīkumam, nu vienvārdsakot, nedomāt. Manā leksikā ir iezadzies 'arivaderči' un manā mīmikā - tā dīvainā acs piemiegšana brīdī, kad kautkas liekas nesaprotams, acis sūrst un vēderā kautkāda trula sāpe, man pat ir iespējamie pieņēmumi, kāpēc tas tā vispār ņēma un izbeidzās, bet ne par tiem šoreiz ir stāsts. Pati sev riebjos un liekos vainīga pie visiem pasaules grēkiem, grr, būs jāatsāk laimi un prieku nesošais daydreaming un intensīvā cilvēku vērošana, tāpat neviens mīlamais objekts vairs neuzradīsies.