Riebīgā deja vu sajūta kopā ar kautkādām nez no kurienes izrautām skumjām veido citu, vēl riebīgāku sajūtu, kuru pagaidām vēl neesmu definējusi. Tikai Teftelis laimīgs šiverē pa savu ūdens ķobi, viņam nav jādomā par tālāko izglītību un ikmēneša vēdersāpi, nav piektdien dēļ desmit latiem jāhaltūrē kautkādos Suntažu kapos un nav jāzīlē iespējamie pavērsieni mīlestībā [man šausmīgi veiksies, vismaz tā apgalvo visādas gudras grāmatas, kaut nu tas tā arī paliktu]. Ja nelītu lietus, es ietu uz Zaķusalu gulēt TV torņa pakājē pie kukaiņiem un divām noputējušām alus pudelēm krūmos. Bet līst, un līs visu atlikušo dienu, ehh. Pēdējā laikā mans mīļākais vārds ir 'ehh'.

Šovakar kefīrs un Padomju Stāsts, rīt Mežciems un Mofo. Atcerējos Helgas tanti no Purva ielas, varbūt kādreiz uzrakstīšu kādu garumgaru penteri par to, kā viņa nāca pie omes pīpēt un dzert kafiju. Rīt vesela nedēļa riņķī kopš mūsu mazā piedzīvojuma un visas manas ķermeņa šūnas izmisīgi pieprasa Viņu, ehh, bet tas jau piedienas. Tagad pabarot kaķi un papriecāties par debesīm, kā jau parasti ap šo laiku.