Es nemaz nejūtos kā cilvēks, kurš no rīta piedzīvojis pēdējo zvanu. Nepatīkami un nomācoši, pliekans un samocīts brīdis aktu zālē, man rokās iespiež 3 dumjus diplomus no visaugstā Izglītības departamenta par sasniegumiem tādiem un sasniegumiem šitādiem, kolektīva skolas himnas noburkšķēšana un vēlāk kuģītis mūs peldina pa Daugavu, garām slīd Zaķusala un uznāk tās šausmīgās ilgas pēc Viņas. Ūsiņš, Dionīss un Kecalkoatls laikam ir uzklausījuši manas lūgšanas un 22. augustā uz Rīgu atvedīs Sigur Ros, tieši tajā brīdī, kad man pie dvēseles ir tikai nožēlojami seši lati, par kuriem labākajā gadījumā varētu nopirkt kaudzēm līmpapīra un caurām dienām istabā lipināt Kristiānijus, līdz uz pirkstiem sametīsies tulznas. Piektdienas nekādā gadījumā nedrīkst būt šādas.