Vakar es nejutu nekādus valsts svētkus, un ja atskaitam sanākšanu pie Brīvības pieminekļa, viss pārējais bij kautkāds zemas kvalitātes balagāns. Toties es vienmēr lepni stāvu kājās, kad skan himna, piešķiriet man kautkādu ordeni vai ko tādu. Man. Latviešu sievietei. Hokejs bij vispār traģisks notikums jau kopš pirmās minūtes, bet tas jau drošvien bij zvaigznēs ierakstīts, galu galā vainojiet tās sasodītās mēness fāzes. Un šodien - šodien es skumstu par hokeju, par valsts svētkiem, par savu guļošo kaķi, par Alisi Josti, kura ellīgi skaisti dzied un spēlē, par traukiem, kuri jāmazgā un drošvien par vēl visu ko citu. Bet nebirdināsim asaru salātu bļodā, jo es drošvien došos uz Zaķusalu, gulēt zaļajā zālītē [ome vienmēr teica, ka nevar gulēt zālē, pirms pērkons nav trīsreiz bijis], lūrēt uz TV torni un domāt par Viņas rokām, par Viņas sasodīti skaistajām rokām.

Nupat es šajā nomācošajā gaisā sajutu kumelītes, rabarbermaizi un ūdenspīpes dūmus, akdieviņ akdieviņ es laikam pieprotu osmoģenēzi, bet varbūt man tikai rādās, nu ziniet, halucinācijas un tā, piezvaniet man uz divisešiseptiņinullenulletrīsastoņiastoņi un novēliet man jauku ceļojumu, kā tas onkulis aizvakar, patiesi priecāšos. Un kreklam pogu arīdzan jāpiešuj.

Patiesībā man vājprātīgi salst rokas, pļaķ, un slapjā zālē gulēt nav labi. Rīt atpakaļ pie bumbuļgalvām, akdieviņ kā man negribas.