Ja es šobrīd būtu kaimiņu Anniņas überkārtīgā pierakstu kladīte jeb vismaz kautkas uz to pusi, es izbāztu no sava kartonīgā vāka savu kuslo klades rociņu un pārlaistu to pāri lapām, uzšķirot kautko jaunu baltu tīru nesamaitātu. Un pierakstītu to balto lapu lēnām un prātīgi, kaligrāfiskā rokrakstā, visu pārdomājot un neko nesasteidzot. Un ja mēs pieņemam, ka es tiešām šobrīd esmu klade, tad manī patreiz ir ar zilu pildspalvu sazīmēti taurenīši, kuri lidinās pa lapām kā aptrakuši, miljardiem taurenīšu veselos bataljonos un armijās [varbūt tāpēc Ziedonis vienu savu krājumu nosauca par Taureņu Uzbrukumu, ej nu sazin]. Džuisīgi visnotaļ, un vakar es iemigu vēlu naktī kā jau visas iemīlējušās klades, taurenīšiem lidinoties un skudriņām skrienot pār manu klades muguru, kuras pienākumus pilda spirāle no kautkādas drāts, kā jau visām kladēm tas pienākas. Dreams come true.

Veikalā piesitās viens vietējais pacans iz hūda, īsmatains un treniņbikšots, jautāja vai es negribot ar viņu iepazīties, bet mana kvēlākā vēlme bija tam mūdzim iekraut, nevis turpat veikalā atdoties. Nevar mūsdienās pat uz veikalu pēc piena aiziet bez piedzīvojumiem vai vismaz bez saķeršanās ar trijstrīpu tīģeriem.