Tik dikten gribējām uztaisīt kautkādu kulinārijas brīnumu ar biezpienu, rozīnēm un tādā garā, bet fig tev, izmērcējām rozīnes un atklājām, ka tajās dzīvo tārpi, tāpēc tagad man drošvien būs kāda jauna fobija no tārpainām rozīnēm, bet varbūt no rozīnēm kopumā. Ak nedienas ai raizītes, tagad viss krāsnī smuki cepjas bez rozīnēm un tārpiem, bet tā nemaz nav liela bēda, jo man rozīnes patiesībā nemaz tik ļoti neiet pie dūšas. Galvenais lai rīt nelīst lietus, jo ir taču pavasaris un ir jālej termosā karstu tēju ar cukuru, lai vēlāk līksmi lektu ārā no piektā tramvaja un gar Daugavs' malu soļotu līdz Zaķusalai. Umpapā umpapā. Kamēr es pārnesu savu lielo domu šeit, augstākminētā gastronomiskā izvirtība ir gatava, un tagad mēģina atdzist, paralēli tam viegli piedūmojot visu manu dzīvojamo platību [laikam kāds tārps būs netīšām piededzis]. Es nezinu, vai šādā suņa laikā ir vērts iet ārā pabarot pīlītes, bet svaigs gaiss noteikti ir jāuzņem, tad lūk to es arī darīšu.

Mamma ieveda manas ausis Gotan Project pasaulē, hehe, patiešām neslikti. Nāk prātā ķīmijas stundas, kurās Zēvelte mums pasniedza bezmaz vai psiholoģijas pamatus, redziet, sublimācija ir ne tikai vielas pāreja no cieta agregātstāvokļa gāzveida stāvoklī, bet arīdzan kautkāds psiholoģijas smalkums. Minēja kautkādus piemērus ar mūziku un finālā viņai iznāca bezmaz vai tā, ka pusaudžu gados visi klausās tikai brutālo gaļu, un jo vecāki kļūst, jo vieglāku mūziku izvēlas. [Tad nu jāsāk domāt, kas es par putnu, ja nesmādēju ne slimīgiem gārdzieniem pārpilnu grindcore, ne saulstariņiem izgaismotu smalku sievietes vokālu gaišu klavierīšu pavadībā.]