Elmārs pillā un zvanās, kašķi meklē, aizbrauciet uz Upeslejām un izslēdziet viņu kāds. Bet ne jau par to ir runa. Skatos tīri džuisīgas bildes no kautkādas radinieces kāzām un priecājos par to nepazīstamo personu sejas izteiksmēm, visādi smieklīgi onkuļi un tantes karina sev barankas uz deguna, hahā. Vispār, ja smiekli pagarina mūža ilgumu, tad mēs pēc šīs dienas drošvien dzīvosim mūžīgi kā tādi Rokiji vai Kalnieši vai kas nu tur vēl - nu kā var šitik traģiski smieties visu cauru dienu, dieviņtētīt, esmu nosmējusies pilnīgi līka un iepazinusi Agnesi no Jelgavas, bet Klinta vispār apgalvo, ka šitā smejoties var bez iekšām palikt. Jā, forši nudien. Uz Merķeļa ielas kāds vīrietis man piecas minūtes no vietas klāstīja, cik es esmu skaista, cik ļoti man paveiksies dzīvē, un vispār es no viņa dabūju zināt, ka man ir simetriska seja [interesanti zināt, kā tas būtu jāskaidro], un vēl viņš apgalvoja, ka visi viņa vārdi esot dieva ausī. Īpatnis. Kristiāniji pamazām iziet ielās un ne tikai tajās, un drošvien turpinās savus iekarojumus vēl ļoti ilgi. That's all folks, es izslēdzu telefonu un peldu prom tripot pa savu smadzeņu ejām - čau Rasma, kā sacīt jāsaka.